Netradicionāla skola - saliņa jūrā vai dzīves nepieciešamība
Šogad izveidota un darbu uzsākusi Cēsu Jaunā sākumskola. Tā ir pirmā privātā izglītības iestāde novadā. Par jauno skolu, kā arī tradicionālu un novatorisku pieeju izglītībā sarunājās Cēsu novada pašvaldības Izglītības nodaļas vadītāja Lolita Kokina, Cēsu Jaunās sākumskolas direktore Dana Narvaiša, sākumskolas izveides idejas īstenotāja Valda Malceniece, psiholoģe Baiba Griščuka un pieredzējušais pedagogs Draudzīgā Aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāzijas atjaunotājs un ilggadējs direktors Jānis Endele.
L.Kokina. Sākumā par situāciju jaunajā mācību gadā. Novada skolās šoruden mācās par 89 bērniem mazāk nekā pērn. Tas nav liels samazinājums. Pagājušajā gadā samazinājums bija divas reizes lielāks. Bērnu skaits ir mazāks pirmajās un desmitajās klasēs, un to nosaka demogrāfiskā situācija. Ir prognoze, ka nākošajā gadā skolēnu skaits vēl nedaudz saruks, bet 2015.gadā situācija sāks uzlaboties un novada skolās mācīsies 2500 - 2600 audzēkņu.
Profesionālajā vidusskolā sekmīgi nokomplektēta grupa jauniešiem, kuri apguvuši vidējo izglītību, bet nav uzsākuši studijas augstskolās. Viņi pusotra gada laikā varēs apgūt profesiju. Cēsu 2.vidusskolai atvērti divi konsultpunkti - Vecpiebalgas novada Taurenē un pusaudžu rehabilitācijas centrā "Saulrīti" Pārgaujas novadā. Tas rada iespēju jauniešiem apgūt vidējo izglītību, nebraucot uz Cēsīm. Rāmuļu un Līvu pamatskolās, kā arī 2.vidusskolā īsteno tālmācības programmas, radot iespēju apgūt izglītību bērniem, kuri veselības vai citu problēmu dēļ nevar apmeklēt skolu.
Vēl viens pozitīvi vērtējams jaunums ir tas, ka darbu ir uzsākusi Cēsu Jaunā sākumskola. Jāpiezīmē, ka tā nav pirmā jaunizveidotā skola Cēsīs. 1990.gadā tika atjaunota Draudzīgā Aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāzija. 1992.gadā izveidota Pastariņa sākumskola. Šogad vecāku dibināta biedrība ir izveidojusi jauno sākumskolu.
Kāpēc vecāki lēma, ka ir nepieciešams veidot jaunu skolu?
V.Malceniece. Lai radītu tādu vidi un apstākļus skolā, kas ir labvēlīgi bērnam. Skola, kurā es gāju pirms 30 gadiem, fiziski maz atšķiras no skolas, kurā mācījās mani bērni. Taču dzīve ārpus skolas ir ļoti mainījusies. Emocionāli lielākais ieguvums, ko devusi izkāpšana no tradicionālās izglītības sistēmas rāmjiem ir tas, ka bērns no rīta ar prieku iet uz skolu un vakarā ar prieku nāk mājās. Aizrautīgi stāsta par to, ko šodien darījis un iesaista mācību procesā vecākus. Man vairs nav jāmotivē bērns iet uz skolu.
D.Narvaiša. Skolā mums ir 10 bērni un ar katru varam strādāt individuāli. Taču mazs bērnu skaits klasē nav vienīgais nosacījums tam, lai bērns skolā labi justos un sekmīgi apgūtu prasmi mācīties, uzņemtos atbildību. Mūsu skolā nav zvanu uz un no stundām. Ja, piemēram, uzzinām, ka ir atvērta jauna bērniem saistoša izstāde, mēs mainām plānus un dodamies to apskatīt. Ja ārā ir jauks laiks un bērni aizrautīgi sporto, tad fizkultūras skolotājs darbojas ar viņiem ilgāk. Svarīgākais ir uzturēt aizrautības dzirkstelīti.
Mēs strādājam pēc sertificētas (licencētas) programmas, tās ietvaros bērns apgūst visu to pašu saturu, ko bērni šajā vecumā apgūst arī citās skolās, taču katram bērnam ir individuāls plāns, kā viņš vielu apgūst. Bērniem, atnākot uz skolu, ir dažādas prasmes, dažāda pieredze, temps. Katru piektdienu mēs izstrādājam šos individuālos plānus nākošajai nedēļai. Dienai paredzētos uzdevumus var pildīt no rīta, pēcpusdienā vai mājās, tā ir katra paša izvēle un atbildība. Kad uzdevums izpildīts, bērns var atpūsties. Tādējādi viņš mācās savā ritmā, uzņemas atbildību par savu darbu un mācās plānot savu laiku. Protams, ir darbiņi, ko darām visi kopā, teiksim, 20 minūtes, lai mācītos iekļauties laikā. Skola ir jauna, mums ir pieci skolotāji un mēs arī mācāmies, tāpēc katru nedēļu daudz runājam par to, kur esam pieļāvuši kļūdas, ko varam darīt labāk.
B.Griščuka. Pirmo gadu mans dēls mācījās Pastariņa sākumskolā, bet šogad viņš mācās Jaunajā sākumskolā. Mainījām skolu, jo gribēju, lai bērns mācās sev. Nevis tāpēc, ka mammai vai skolotājai vajag. Ja pirmajās klasēs nav motivācijas mācīties tāpēc, ka pašam vajag un interesē, tad pusaudžu gados jāliek ļoti stingri rāmji, lai vispār piespiestu mācīties.
Vai redzat izmaiņas?
B.Griščuka. O, jā! Galvenais, puikam interesē tas, ko viņš skolā dara! Viņš ar prieku stāsta, ko ir uzzinājis un ko paveicis. Un man nav jābūt skolotājai, kas kontrolē, kā izpildīti uzdevumu. Mēs runājam par to, kas skolā mācīts, bet sarunas iniciators ir dēls. Mēs, vecāki, daudz kontaktējamies ar skolotājiem un arī mums ir savi uzdevumi, temati, kuriem jāpievērš uzmanība.
V. Malceniece. Ir tāda dīvaina situācija. Ir normāli, ja pieaugušie grib strādāt darbu, kas patīk, ar ko var lepoties. Taču viņi kā normu pieņem to, ka bērns iet uz skolu, kas nepatīk. Tas ir jāmaina. Ja bērnam patīk, tad daudz vieglāk ir gan mazajam, gan vecākiem. Man, piemēram, patīk, ka jaunajā skoliņā uzdevumi ir saistīti ar reālo dzīvi. Bērni mācās leņķus, lai paši varētu skolā uzbūvēt māju.
D.Narvaiša. Ja bērns mājās neredzēs, kā skolā gūtās zināšanas noder, tad mācības drīz kļūs par skolotāju un vecāku vēlmi. Mēs katru dienu tiekamies un runājam ar vecākiem un arī skolas mājas lapā ir lasāma iknedēļas tēma, ko būtu vēlams aktualizēt arī mājās.
Vēl viens pedagoģiskais triks ir 3P princips, ko apguvu, strādājot Iespējamajā misijā. Proti - pieeja, pārliecība, panākumi. Ja es saku - tagad zīmēsim krūzi, bet Baiba saka - es negribu, Lolita - man salūzis zīmulis, Jānis - ķeramies klāt, tad es zinu, ka Baibai jāliek miers, Lolitai jāiedod zīmulis un Jānim jāļauj darboties. Tā ir pieeja. Redzot, ka citi bērni zīmē, arī Baiba sāks zīmēt un visiem kopā būs pārliecība, ka viņi to spēj. Un panākumi ir tad, kad skolotāja un vecāki novērtē un uzteic bērna zīmējumu. Kad mēs braucām ekskursijā uz Līgatnes dabas takām, katrs bērns bija sagatavojis stāstījumu par kādu no dzīvniekiem. Viņi bija gidi pārējiem un jutās ļoti gandarīti, ka spēja šo darbiņu paveikt.
J.Endele. Tas ir ļoti apsveicami, ka jauni cilvēki meklē jaunus ceļus. Jums ir mērķis un programma, kā šo mērķi sasniegt. Jūs varat uzbūvēt brīnišķīgu saliņu, taču jāatceras, ka pēc sešiem gadiem jūsu audzēkņi dosies jūrā ar tradicionālās izglītības rāmjiem. Viņiem ir jābūt tam gataviem. Otra lieta, var būt lieliskas idejas, un jums tādas ir, bet nekas nesanāks, ja nebūs pedagogu, kas tās īsteno. Es vairāk nekā 15 gadus apkopoju mācību olimpiāžu un centralizēto eksāmenu rezultātus, rīkoju konkursus un varu teikt, ka ne visi skolotāji ir pedagogi. Talantīgi bērni ir visur, bet ne vienmēr šie talanti tiek pamanīti un atklāti. Labs pedagogs ir jānovērtē arī finansiāli.
D.Narvaiša. Tradicionālais priekšstats par privātskolu ir tāds, ka vecākiem ir dārgi jāmaksā par iespēju bērnam tajā mācīties. Tā arī ir, ja skola ir SIA. Mums skolas dibinātāji ir vecāku izveidota biedrība un vecāku līdzmaksājums ir 60 lati. Tas sedz labi ja trešo daļu no izmaksām. Tāpēc biedrība ļoti aktīvi strādā, lai piesaistītu līdzekļus. Pagaidām mums no pieciem pedagogiem tikai divi ir algoti, pārējie brīvprātīgie. Savu darbu viņi dara no sirds, taču skaidrs, ka arī viņiem jāsaņem atalgojums. Ja būs sabiedrības pieprasījums pēc tādas skolas kā mūsējā un biedrība spēs piesaistīt pietiekoši daudz naudas, tad varēsim piedāvāt arī bezmaksas izglītību. Tā ir mūsu vīzija.
Šis piemērs, ka ir skola, kurā bērni ar prieku dodas uz stundām un vecāki ir priecīgi, jo bērniem patīk mācīties, nav gana labs iegansts mainīt tradicionālo izglītības sistēmu?
J.Endele. Kad atjaunojām Draudzīgā Aicinājuma ģimnāziju, mums bija daudz ļauts. Mēs izstrādājām savas programmas, lai tādus sarežģītus priekšmetus kā fizika un ķīmija mācītu, nenomokot bērnus ar formulām. Mācīt nevis uz liela apjoma datu bāzes, bet balstoties uz loģiku un zināšanu praktisko pielietojumu. Taču noturēt šo uzstādījumu nespējām un pamazām atgriezāmies tradicionālās izglītības rāmjos.
L.Kokina. Ir augušas birokrātiskās prasības izglītībā un skolotājam ir grūti izkāpt ārpus tradicionālās pieejas rāmjiem. Tomēr mainās arī tradicionālā izglītība un mums netrūkst talantīgu skolotāju, kuri māk strādāt asociatīvi, parādīt apgūto zināšanu praktisko noderību. Diemžēl publiskajā telpā tiek akcentēts tas, ka skolotāji prasa lielākas algas, kas ir tikai normāli. Labie piemēri, tas, ko bērniem dod viens talantīgs pedagogs, izskan gauži reti.
V.Malceniece. Es vienmēr uzsveru to, ka mums ir vecāku dibināta skola, nevis privātskola, norādot uz to, ka mūsu mērķis ir ideja, nevis peļņa. Manu entuziasmu un pārliecību, ka mums izdosies, uztur, pirmkārt jau, bērni, kuri labi jūtas jaunajā skolā un, otrkārt, cilvēki, kuri ir atbalstījuši mūsu skolas izveidošanu. Pārsvarā tie ir uzņēmēji, kuri labi zina, cik grūts ir katrs sākums un kuri saprot, ka labi darbinieki nerodas paši no sevis.
Uz sarakstu
