Aurēlija Šimkus: Vidzemes koncertzālē varēs dzirdēt īpašu programmu
Pianistes izpildījumā varēs dzirdēt gan Baha muzikālo joku "Kapričo mīļotā brāļa aizbraukšanai", gan Latvijas pirmatskaņojumu Šimkus kompozīcijai "Three Summer Days Of The Fourteenth Year" ("Četrpadsmitā gada trīs vasaras dienas").
Jaunās pianistes starptautiskā karjera beidzamo gadu laikā vēršas plašumā, 2013.gadā ieguvusi III vietu 11. starptautiskajā KlavierOlymp pianistu konkursā, izdevusi savu debijas albumu Scherzo, kurā skan Bēthovena, Lista un Šūmaņa mūzika. 2014.gadā uzstājusies Interlākenes (Šveice) un Kisingenes (Vācija) festivālos, kā arī kļuvusi par Dortmundes Mocarta biedrības stipendiāti.
Lūdzu, pastāsti kā nonāci līdz klavierspēlei!
Spēlēt klavieres nebija gluži mans lēmums. Ar mūziku sāku nodarboties jau ļoti agri, triju gadu vecumā. Klasiskā mūzika bija visapkārt - brālis klavieres spēlēja visu dienu, virtuvē vienmēr skanēja radio - nemainīgi Klasikas stacija, līdz ar to muzicēt un klausīties mūziku man šķita gluži dabiski. Lai gan mazliet vēlāk man radās nepārvarama vēlme spēlēt tēta veco vijoli, (kurai, starp citu, nebija pat stīgu) taču drīz vien sapratu, ka mans instruments būs klavieres. Kopš tā laika nekad neesmu apsvērusi domu kādreiz pārtraukt spēlēt klavieres.
Kā Tu iedvesmojies mācīties, kas ir Tavs dzinējspēks, kāpēc vēlies attīstīt savu klavierspēles prasmi?
Pirmkārt, kā cilvēks es jūtu sevī ļoti lielu aicinājumu muzicēt un radīt mūziku. Otrkārt, kā mūziķe es vienmēr redzu, cik daudz kas man vēl ir jāuzlabo un cik bezgalīgs ir apvārsnis un, ka tam tuvojoties, tas arvien attālinās... Līdz ar to, man ir vēlme pilnveidot savas interpretācijas, censties sasniegt maksimālo, kas vien tajā brīdī ir iespējams. Gatavojoties koncertam, es daru pilnīgi visu, lai klausītājs mana koncerta laikā iegūtu to, ko viņš ikdienā nevar iegūt. Mans uzdevums ir palīdzēt cilvēkiem atklāt kaut niecīgu daļiņu no brīnišķīgās mūzikas pasaules. Lai to sasniegtu, ir nepieciešams ļoti ilgs un grūts gatavošanās process. Līdz ar to, nevienam nav jāiedvesmo mani vingrināties, ir nepieciešams tikai apzināties, cik daudz vēl ir jāmācās un kājas pašas aizskries pie klavierēm...
Bez Vestarda vārda nevaram iztikt. Vēlos pajautāt, vai brāļa slava ir palīdzējusi Tavai karjerai?
Es esmu patiešām ļoti laimīga, ka man ir tāds brālis. Es viņu nepazīstu kā Vestardu Šimkus - to slaveno pianistu. Viņš ir mans mīļais brālītis, kurš ir arī ļoti gudrs un vieds cilvēks, kurš vienmēr dos kādu labu padomu no savas bagātās mūziķa pieredzes. Brālis vienmēr ir palīdzējis manai izaugsmei, vienmēr mani atbalstījis, kā nu vien tas ir iespējams.
Nav noslēpums, ka Tu esi arī komponiste, pastāsti, kā rodas Tavi skaņdarbi!
Mana mūzika ir vispersoniskākais, kas vien man ir. Pagāja diezgan ilgs laiks, līdz es saņēmos savas improvizācijas kādam rādīt. Es to varēju arī nedarīt, bet es uzskatu, ka katrs cilvēks ir nācis šajā pasaulē ar savu sakāmo, ar ko ir jādalās arī ar citiem. Tā nu ir sanācis, ka tieši mūzika ir šis mans vēstījums.Tā arī rodas mana mūzika - manī ir kaut kas, ko man ļoti gribas vēstīt, es apsēžos pie klavierēm, ieslēdzu diktafonu un saku savu sakāmo. Improvizējot man iestājas tāds dīvains, irracionāls stāvoklis, pazūd laiks un realitātes izjūta. Pēc tam es noklausos to, ko tikko esmu iespēlējusi diktafonā un, ja tas ir bijis kaut kas labs, es cenšos šo vēstījumu ietērpt kompozīcijā. Tas ir pats smagākais process...
Vēl nesen, 2013.gadā, piedzīvoji savu pirmo solo koncertu. Bet pa šo laiku jau izdevusi savu debijas albumu, saņēmusi trešo vietu 11.starptautiskajā pianistu konkursā Kissinger KlavierOlymp, kurā biji jaunākā dalībniece, un tā varētu turpināt... Pastāsti par šo laiku!
Tas, viennozīmīgi, bija ļoti grūts laiks, īpaši tāpēc, ka viss notika pirmo reizi - pirmais solokoncerts, pirmais albums, pirmā starptautisko konkursu pieredze... Bet es esmu ļoti gandarīta par to, kas bija un kā tas tika realizēts.
Pēdējos gados esi uzstājusies ne tikai Latvijā, bet aktīvi koncertējusi Vācijā, arī Šveicē. Pastāsti, kādos koncertos Tev pašai patīk vislabāk uzstāties!
Man patiesībā ir vienalga, kurā pilsētā un kurā koncertzālē ir jauzstājas. Vienmēr uzdevums ir viens un tas pats, vai spēlējot mājās vecākiem un brālim, vai arī uzstājoties lielas auditorijas priekšā prestižās pasaules koncertzālēs.
Man patīk spēlēt koncertos, uz kuriem nāk cikvēki, kuri patiešām grib dzirdēt mūziku. Man patīk, ka cilvēki grib saņemt garīgu piepildījumu no mākslas un es viņiem to varu sniegt.
Vai pirms koncertiem esi uztraukusies un domā kā Tavu muzikālo sniegumu uztver auditorija?
Pret uztraukumu ir tikai vienas zāles - pilnīga iedziļināšanās katrā skaņā, frāzē. Man, apjaušot to, ka es ļoti gribu realizēt savas ieceres līdz pilnībai koncerta laikā, uztraukums pazūd, tam vienkārši galvā nav vietas. Ja mākslinieks patiesi ir pārliecināts par savu interpretāciju, tad viss, kas viņam koncerta laikā ir jādara - vienkārši tā jārealizē, jāļauj mūzikai būt.
Vai lielāku baudu sagādā uzstāšanās Latvijā vai tomēr ārzemēs?
Es nespēju iedalīt cilvēkus pēc nacionālās piederības. Mūzika ir universāla valoda, kuru saprot visi, līdz ar to, jautājums ir tikai par to, cik ļoti cilvēki ir ieinterisēti klausīties. Tas ir atkarīgs tikai no katra paša. Brīnišķiīga publika var būt tepat mājās un var būt arī ārzemēs. Svarīgi ir tikai tas, kā auditorija klausās un cik ļoti tā ir ieinterisēta mūzikā. To mākslinieks vienmēr ļoti labi var sajust.
Nav noslēpums, ka Latvijā vairāk apmeklēti ir populārās mūzikas koncerti. Kā Tu iedrošinātu jauniešus doties uz klasiskās mūzikas koncertiem?
Mans mudinājums jauniešu auditorijai - lūdzu neļaujieties novecojušiem aizspriedumiem! Problēma nepavisam nav klasiskajā mūzikā, bet gan tieši aizspriedumos, ka tā ir nesaprotama ķīniešu ābece, kuru jauns cilvēks nemaz nedrīkst uzdrošināties mēģināt saprast, jo to tikai drīkst spēlēt un klausīties tikai tāds, kuram bārda jau sirma...
Klasiskā mūzika patiesībā ir saprotama katram, un jautājums atkal ir par vēlmi to saprast. Protams, liela nozīme ir arī māksliniekam, kurš mūziku interpretē. Viņam ir iespēja mūziku padarīt daudz garlaicīgāku, nekā tā patiesībā ir, vai arī atdzīvināt katru skaņu tā, ka liekas, ka tā ir radusies mūsdienās.
Kā pavadi savu ikdienu - klavierspēle, laiks kādai grāmatai, satikšanās ar saviem draugiem?
Mana ikdiena ir ļoti grūta, arī skolas neatliekamo pienākumu dēļ. Grūti atrast laiku klavierēm, nerunājot par grāmatu lasīšanu un mūzikas klausīšanos, līdz ar to, viss pārējais ir desmitajā plānā...
Vai vari dalīties ar informāciju, ko Vidzemes koncertzāles apmeklētāji var sagaidīt, nākot uz koncertu 21.februārī?
Šī būs ļoti īpaša programma, kuru dzirdēt varēs tikai Vidzemes koncertzālē "Cēsis". Spēlēšu tādu mūziku, kas man izdodas visdabiskāk: Albana Berga pirmo opusu - sonāti klavierēm. Pats nosaukums nešķiet diez ko vilinošs, bet mūzikas saturs ir ļoti krāšņš un vētrains. Īsts jaunības opuss, kas kavējās vēl 19.gadsimta romantiskajā tematikā, kuru pastiprina jau 20.gadsimta atonalitātes iezīmes. Albanu Bergu jūtu radniecīgu manai domāšanai, līdzīgi kā Aleksandru Skrijabinu, arī viņa mūzika skanēs koncertā, proti, viņa vēlīnais opuss Trīs Etīdes op.56. Šai mūzikai nav nekāda sakara ar realitāti. Tā ir kā tāds fantastisks lidojums sapņu pasaulē...
Vēl bez 20.gadsimta mūzikas skanēs Bahs un Bēthovens. Šie komponisti ir bijuši lieliski improvizatori, lielākā daļa no viņu darbiem ir radušies tieši no improvizācijām, līdz ar to, arī viņu domāšana man ir īpaši tuva un radniecīga. No Baha esmu izvēlējusies spēlēt ļoti jauku un interesantu skaņdarbu - Kapričo mīļotā brāļa aizbraukšanai, bet no Bēthovena daiļrades es atskaņošu viņa 22.sonāti klavierēm, kas ir ļoti skaista un salīdzinoši maz spēlēta.
Kā jau iepriekš minēju, atskaņošu arī savu kompozīciju "Three Summer Days Of The Fourteenth Year" jeb latviski - "Trīs Četrpadsmitā Gada Vasaras Dienas". Šeit neminu konkrētu gadu - 1914. vai 2014., bet noskaņa abās vasarās ir ļoti līdzīga. Karsta, nospiedoša, nokaitēta. Vasara kā simbols sakāpinātai dvēseles katarsei, dusmām par neietekmējamo, neizbēgamo. Trīs dienas, kas liekas kā trīs mūžības. Neviens nezina, kā katra no tām biegsies, tomēr visi nojauš, kas notiks trešajā dienā...
Pašās koncerta beigās atskaņošu itāļu komponista Feručo Busoni Variācijas par Šopēna prelūdijas tēmu. Šis ir īsts koncerta noslēguma skaņdarbs, spožs, krāšņs, bet tomēr saturīgs.
Kopumā programma būs ļoti daudzveidīga. Aicinu visus interesentus - mūziķus un it īpaši cilvēkus, kuri nav saistīti ar mūziku, bet grib to iepazīt.
Cesis24.lv jau vēstīja, ka sestdien, 21.februārī, plkst.19.00 Vidzemes koncertzālē "Cēsis" uzstāsies jaunā, bet Eiropā jau atzinību guvusī latviešu pianiste Aurēlija Šimkus.
Uz sarakstu
