Aug "Slow Food" kustība Straupē

Bieži vien tiek uzdots jautājums, kāpēc "Slow Food", kāpēc mēs neradām savu zīmolu vai neizmantojam, piemēram, Latvijas "Zaļo karotīti". Tāpēc, ka "Zaļās karotītes" produktu ražošanas principi gluži neatbilst tiem standartiem, ko mēs kā tirgus organizatori esam uzstādījuši Straupes lauku labumu tirdziņa ražotājiem.

Tāpat mēs esam nonākušas pie secinājuma, ka nav vērts patērēt laiku, izgudrojot jaunu divriteni, ja tas jau ir radīts. Mūs uzrunāja "Slow Food International" vienkāršais princips – labs, tīrs un godīgs – tās ir trīs lietas, kas nosaka ēdiena kvalitāti. Labs – to mēs sakām par ēdiena garšu un smaržu. Tīrs nozīmē, ka mūsu pārtika ir saražota, nepiesārņojot vidi, neiznīcinot ekosistēmas un bioloģisko daudzveidību. Savukārt godīgums nozīmē sociālo taisnīgumu, atlīdzinot tiem, kas mums šo pārtiku ražo, pirmkārt – zemniekiem. Lūk, trīs vaļi, uz ko balstās "Slow Food" filozofija. Šī starptautiskā asociācija dibināta jau 1989.gadā, un tajā iekļāvušās atbalsta grupas no 160 valstīm visā pasaulē.

Asociācijas nodaļas tiek dēvētas latīņu vārdā "convivium", kas tulkojumā nozīmē "dzīres", "mielasts". Šis tulkojums nav jāuztver burtiski, jo Slow Food šajā gadījumā rotaļājas ar simboliem, kurā maltīte ir sociālās vides organizācijas veids. Tā ir kopības radīšana, kurā ēdiens ir sociālais vienotājs, un klātbūtne šajā mielastā apzīmē piederību kādai grupai. Nākas secināt, ka Latvijā vēl ļoti maz zina par šīs organizācijas patieso darbu vai arī tas tiek nepareizi interpretēts. Tā, piemēram, esmu lasījusi mūsu laikrakstos, ka "Slow Food" nozīmē lēni ēst pie balti saklāta galda. Iespējams, vārds "lēns", kas figurē organizācijas nosaukumā un kuru vizuāli simbolizē sarkanais gliemezītis, neviļus var mudināt uz šādām domām. Iespējams arī, šāds aplams uzskats radies no brīža, kad "Slow Food" dibinātājs Karlo Petrīni (Carlo Petrini) iesaistījās skaļos protestos pret "McDonalds" ātrās ēdināšanas uzņēmuma atvēršanu pašā Romas sirdī – pie Spāņu kāpnēm, kur tika uzklāts liels, ar baltiem galdautiem klāts, galds ar apkārtējo zemnieku produkciju. Kopš tā brīža organizācija ir paveikusi lielu darbu, stājoties pretī garšas standartizācijai un pārtikas ražošanas industrializācijai.

Tā nodarbojas ne tikai ar iznīkstošo sugu un šķirņu saglabāšanu, bet cenšas glābt arī grāmatas, vārdus, valodas un tehnoloģijas, mudinot ražotājus un patērētājus neaizmirst uzturēt spēkā sentēvu tradīcijas. Tā piemēram, man, šī raksta autorei, ir bijusi iespēja būt saimniecībā, kurā, tiek audzēta Toskānas slavenā melnā cūka Cinta senese (tulkojumā "Sjēnas apjoztā", jo tai ap ķermeni stiepjas balta svītra). Šī cūka ganījās Toskānas ozolu mežos jau 13.gadsimtā un, kaut arī šķirne ir neuzņēmīga pret mūsdienu slimībām, tomēr tā ir gandrīz iznīkusi, jo to praktiski ir izspiedušas ātraudzīgās un vaislīgās cūku šķirnes.

Patlaban ir palikuši vien daži simti cūku, kas tiek sargātas, pateicoties tieši "Slow Food" iniciatīvai. Un patīkami apzināties, ka zemnieki audzē šo šķirni nevis ātras peļņas gūšanai, bet gan aiz pārliecības, ka viņi glābj to, kas vēl glābjams, jo, pazaudējot šo šķirni, atjaunot to vairs nebūs iespējams. Kopš dibināšanas brīža asociācija ir atvērusi studiju kursus kulinārijā vairākās universitātēs un izveidojusi Gastronomijas zinātņu universitāti, kas atrodas Bra, vietā no kuras nācis Slow Food dibinātājs – mazā provinces pilsētiņā Itālijas ziemeļos.

Sākot no 1996.gada, reizi divos gados Turīnā notiek starptautiskās kustības "Slow Food" rīkotā pārtikas izstāde "Salone del Gusto" (Garšas salons) un kopš 2004.gada paralēli tam noris konference "Terra Madre" (Māte Zeme), kur tiek sapulcināti ļaudis no visas pasaules, kuri ražo pārtiku, rūpējoties par ekoloģisko līdzsvaru un cienot vietējo kultūru un tradīcijas. Šie divi pasākumi ir tik grandiozi, ka neviļus gribas tos salīdzināt ar Olimpiskajām spēlēm, tikai šeit spēlētāji ir nevis sportisti, bet gan zemnieki, mazie ražotāji, pavāri, kulināri. Mēs, divas no Straupes lauku labumu tirdziņa organizatorēm, esam pārstāvējušas Latviju vienā no šiem pasākumiem, toreiz gan "Slow Food Rīga" sastāvā.
Kā zināms, Latvijā starptautiskās kustības "Slow Food" aizsācējs ir Mārtiņš Rītiņš, kurš ar savu domubiedru, zemnieku no Talsu puses, Daini Āboliņu 2005.gadā nodibināja pirmo biedrību "Slow Food Rīga". Pateicoties "Slow Food Rīga" darbībai, Berga Bazārā savu rosību sāka zemnieku tirdziņš, kurš kļuva par tādu kā iedvesmas avotu Straupes tirdziņa izveidei. Gatavojot mūsu tirdziņa projektu, zemniekus vedām pieredzes apmaiņā tieši uz Bergu, kur mums laipni tika sniegti padomi tirdziņa organizēšanā. Diemžēl šobrīd tirdziņš Berga bazārā ir pārstājis darboties.

Kā jau minēju, "Slow Food Rīga" deva mums iespēju būt Turīnā un tas, savukārt, mums deva stimulu un redzējumu par to, kādu gribam redzēt mūsu tirgus dalībnieku un viņa ražoto produkciju. Soli pa solim, nosakot Straupes tirdziņa produktu ražošanas noteikumus, esam nonākušas arī pie "Slow Food" produkcijas un tā ir – kvalitatīva, sezonāla, vietēja un godprātīgi (godīgi un prātīgi) audzēta produkcija.

Pirmos "Slow Food Straupe" darba augļus var jau redzēt Straupes tirdziņa centrā, kur šogad, 21.jūnijā tika atvērts "Slow Food Straupe" zemnieku un mājražotāju loks. Tajā savu produkciju tirgo 16 biedri, kā arī lokā tirgojas 5 biedri no mūsu sadarbības partnera "Slow Food Rīga". Patlaban "Slow Food Straupe" strādā ļoti nopietni, lai kvalificētos un izpildītu prasības, kas nepieciešamas, lai iekļautos "Slow Food International Earth Market" (Zemes tirgus) tīklā. Tas nozīmē, ka nākošajā gadā pie mums brauks asociācijas komisija, kas lems par mūsu tirdziņa atbilstību Zemes tirdziņu produktu noteikumiem.

Pozitīva iznākuma gadījumā mūsu tirdziņš rudenī varētu tikt prezentēts Turīnā, prestižajā "Terra Madres" konferencē. Kā teikuši mūsu kādreizējie tirdziņa dalībnieki no Rušonas Juris un Lidija Leibāni: "Jāsēj ne tikai graudi, bet arī kultūras mantojums".

Uz sarakstu