Banner 980x90

Pašreizējais sasniegums - atturēšanās no spēka lietošanas

Jau pagājušā gada novembri, kad zvanīju saviem paziņām ukraiņu žurnālistiem un izvaicāju par Kijevas notikumiem, varēju noprast, ka šoreiz viss ir daudz savādāk nekā iepriekš - atšķirīgi tādēļ, ka ārkārtīgi nopietni.

Nopietni no abām galvenajām konflikta pusēm - gan prezidenta Viktora Janukoviča režīma, gan Urainas sabiedrības vairākuma puses.

Tagad nepilnus divus mēnešus vēlāk tas pilnībā apstiprinājies un notikumi attīstījušies tik tālu, ka ceļa atpakaļ uz mierīgu šī noziedzīgā režīma pastāvēšanu vairs nav. Par apzīmējumu noziedzīgs nav jākautrējas, jo šādam līdzšinējās varas raksturojumam piekritīs katrs godīgs un profesionāls ukraiņu žurnālists.

Šobrīd Kijevā, kas ir galvenā cīņu arēna, valda nosacīts miers - spēks netiek lietots un tas ir pozitīvi. Taču pārliekam optimismam nav liela pamata, jo visu kas norisinās politiskajā sfērā par cerīgu nosaukt nav iespējams. Prezidenta Janukoviča darbošanās atgādina laika novilcināšanu, nevis gatavību uzsākt konstruktīvas sarunas ar opozīcijas un Maidana pārstāvjiem. Par kādu rīcību izšķirsies savulaik divas reizes krimināli sodītais Janukovičs, grūti teikt. Ņemot vērā, ka piekāpšanās gadījumā viņu nākotnē nepārprotami gaida nepatikšanas, tas diezin vai sagaidāms tuvākajā laikā. Arī jāšaubās vai tādu padomu viņam būs sniedzis tikko Sočos satiktais Krievijas vadītājs Vladimirs Putins.

Sev par lielu un nepatīkamu pārsteigumu Ukrainas prezidents beidzamo divu mēnešu laikā ir bijis spiests pamanīt, ka liela ukraiņu sabiedrības daļa nav iebiedējama. Un tas daudziem, ne tikai Janukovičam un viņa silovikiem (spēka struktūru vadītājiem), arī pašiem revolucionāro notikumu dalībniekiem, bijis liels pārsteigums. Pēc tam, kad brutāli tika piekauti studenti, uz Maidanu atnāca ap pusmiljons cilvēku. Tā bija pirmā zīme, ka situācija un noskaņojums valstī ir mainījies. Turklāt tik tālu, ka aiz barikādēm Kreščatika ielas garumā, Neatkarības laukumā, Gruševska ielā un pie Ukraiņu nama Eiropas laukuma malā, atrodas vairāki tūkstoši kaujinieku, kas gatavi pat pašam melnākajam scenārijam.

Visdrīzāk, šāds noskaņojums nav noslēpums arī pieminētajiem silovikiem un prezidenta komandas pārstāvjiem, kur netrūkst ātras spēka akcijas piekritēju. Maidana komandieri apgalvo, ka nekāda atkāpšanās no Kijevas centra nenotiks. Tas būšot iespējams vien tāda gadījumā, ja valstī tiks uzsāktas reālas pārmaiņas. Maidanā šobrīd atrodas drosmīgākā Ukrainas sabiedrības daļa, kas ir sapratusi šīs cīņas cenu un tā ir augsta - tā ir ukraiņu nācijas cīņa par brīvību un neatkarību. Lai cik patētiski šie vārdi nešķistu, vairāku tūkstošu maidaniešu apgalvojums, ka viņi par to esot gatavi arī mirt, jāuztver ārkārtīgi nopietni.

Der pieminēt kādu Ukrainas analītiskā laikraksta Zerkalo nedeļi komentētāju, kas izteicies, ka valsts likteni beigu beigās nosaka tā iedzīvotāju daļa, kas ir gatava cīnīties par saviem priekšlikumiem valsts nākotnei aktīvi, drošsirdīgi un bezbailīgi. Pārdomu vērts arī ukraiņu medijos izteiktais viedoklis, ka politisko līderu politiskais infantilisms esot krasā kontrastā ar tautas pieaugošo politisko norišu izpratnes līmeni. Tas saistībā ar jautājumu, vai opozīcijas līderu sev izvirzītie mērķi arī paredz reālu pārmaiņu sasniegšanu.

Šo nosacīto klusuma un olimpiādes laiku vajadzētu izmantot Eiropas Savienībai, lai novērstu Gruzijas 2008.gada scenārija atkārtošanos Ukrainā. Tā uzskata vēstures un politisko zinātņu kandidāts, Kijevas Mogiļanska vārdā nosauktās universitātes pasniedzējs Andreas Umlands, kas iesaka ES jau tagad galveno uzmanību pievērst ne Kijevai, bet Maskavai. Esot jāliek saprast Kremlim, ka ES gatava ļoti nopietnai reakcijai, ja Krievija censtos rīkoties kā savulaik Gruzijā.

Par to, ka ES varētu pietikt izpratnes par šāda stingra vārda nepieciešamību, jāšaubās. Te vietā atgādināt eiropiešu un krievu noslēgto vienošanos par Krievijas armijas izvešanu no okupētās Gruzijas teritorijas daļas, ko acīmredzot Kremlis nav plānojis pildīt nevienu pašu mirkli. Atskatoties pagātnē kopš šīs vienošanās parakstīšanas 2008.gada augustā, nav iespējams atminēties kaut vienu īsti nopietnu ES aizrādījumu, ka Krievijai beidzot jāizved sava armija no Gruzijas teritorijas.

Nav šaubu, ka šādu mīkstumu attiecībās ar Kremli vispirms diktē sauss saimniecisks aprēķins, kuru nav iespējams apdraudēt ar ideālistiska rakstura jautājumiem. Tomēr jājautā - vai melnākā scenārija īstenošanās un haosa iestāšanās šajā lielajā valstī atbilst pragmatiski orientētas ES intereses. Jāatceras, ka Ukraina robežojas ar četrām ES dalībvalstīm.

Dalies ar šo rakstu

Uz sarakstu
Pilseta24.lv neatbild pievienotajiem lasītāju komentāriem, kā arī aicina portāla lasītājus, rakstot komentārus, ievērot morāles un pieklājības normas, nekurināt un neaicināt uz rasu naidu, iztikt bez rupjībām. Lūguma neievērošanas gadījumā Pilseta24.lv patur tiesības liegt komentēšanas iespēju. Komentāros publicējamā teksta garums ir ierobežots līdz 1000 zīmēm. Nereģistrētiem lietotājiem ir aizliegta HTML un hipersaišu publicēšana!
Komentāri (0)