Mieru neradušie gari Dzērbenes pilsmuižā

Dāvis Kļaviņš/flickr.com
Dāvis Kļaviņš/flickr.com

Vecpiebalgas novada Dzērbenes pagasta centrā Dzērbenē atrodas 18. gadsimta beigās klasicisma stilā celtā Dzērbenes pils muižas kungu māja. Tā būvēta agrākās, 14. gadsimtā celtās un 1577. gadā nopostītās, Dzērbenes viduslaiku mūra pils vietā. 2010. gadā veikta iekštelpu rekonstrukcija un fasādes restaurēšana, un šobrīd Dzērbenes pilī atrodas pagasta padome, tautas nams, mūzikas skola un kafejnīca. 

Daļu muižas centra apbūves ietvēris iespaidīgs laukakmeņu krāvuma žogs ar vārtiem, no kuriem saglabājušies vien vārtu stabi. Pils ēku apņem parks ar septiņiem dīķiem.

Dzērbenes viduslaiku mūra pils

13. gadsimtā Dzērbene ietilpa Rīgas bīskapijas teritorijā. 14. gadsimtā arhibīskaps Fromholds fon Fifhūzens uz pacēluma, ko puslokā no austrumiem, ziemeļiem un rietumiem norobežoja divas gravas, uzcēla nocietinātu mūra pili, kuru izlēņoja vasaļiem.

Savas pastāvēšanas gaitā vecā mūra pils vairākkārt postīta un atkal atjaunota. Piemēram, 1555. gadā arhibīskaps Brandenburgas Vilhelms pilsmuižu atdāvinājis Rīgas arhibīskapijas kancleram, bet jau 1556. gadā to postījis Livonijas ordenis, savukārt 1577. gadā – cariskās Krievijas karaspēks. 

Pēc Lielā Ziemeļu kara Dzērbenes muižas zemes nokļuva Krievijas impērijas īpašumā, un 1771. gadā Krievijas ķeizariene Katrīna II muižu uzdāvināja Veismaņu fon Veisenšteinu dzimtai, kas īpašumā saimniekoja līdz pat 1891. gadam. Par senās viduslaiku pils esamību mūsdienās liecina vien senais nocietinājumu un aizsarggrāvju reljefs.

Ugunsgrēkiem pilnā vēsture

Veismaņu fon Veisenšteinu laikā arī uzcelta mūsdienās vēl redzamā muižas kungu māja, kurai 19. gadsimta beigās piebūvēja iespaidīgu angļu stila četrstūru neogotikas torni. Nākamos 15 gadus muiža atrodas Laudonu dzimtas īpašumā, un pēdējais no tās īpašniekiem bijis Haralds fon Laudons.

Arī jaunajai kungu mājai, tāpat kā iepriekš mūra pilij, diemžēl neiet secen vairākkārtēja postīšana: 1905. gada revolūcijas laikā ēku daļēji nodedzina, pēc tam atkal atjauno, savukārt Pirmā pasaules kara laikā muiža nodegusi atkal – šajā laikā muižas īpašnieki no jauna izpostīto ēku pameta. Pēc 1920. gada agrārās reformas Dzērbenes muižu sadalīja sīkākās vienībās, un no 1927. gada līdz 1975. gadam muižas kungu mājā darbojās lauksaimniecības skola; atjaunošanas darbi tika pabeigti 1929. gadā. 1947. gadā pils piedzīvo kārtējo ugunsgrēku, tomēr līdz 1949. gadam to atjauno atkal.

Mieru neradušie muižas gari

Dzērbenes muižas arhīvi vēsta par kādu senu notikumu: 1832. gadā baronu dzimtas pēdējā atvase barons Gotlībs fon Veisenšteins bijis ieradies Cēsīs uz Muižniecības balli. Kādā starpbrīdī kungi izgājuši ārā, un Raunas barons Aleksandrs fon Vulfs Veisenšteinu apcēlis par to, ka pēdējais bijis vecpuisis un ka tādā veidā tas pieļaušot savas dzimtas vārda izmiršanu. Dzērbenes barons pamatīgi saskaities un izaicinājis Vulfu uz divkauju. Tā tiek nolikta pie Velna ozola.

Duelī cieš abi duelanti, taču Raunas muižkungs nomirst pēc nedēļas. Arī ievainotais Fon Veisenšteins ir ceļā uz pili. Sekundanti – barons Koskuls un fon Hošheits – slepus ienes viņu pilī un ieliek rokā pistoli, lai tas izskatītos pēc pašnāvības. Dueļi tajā laikā bija aizliegti ar likumu. Nākamajā rītā baronu atrod jau mirušu. Par vainīgo uzdod istabmeitu Mariju, kura, kā izrādās, ir bijusi arī viņa mīļākā, turklāt arī stāvoklī. Marija tiek uzskatīta par vainīgu un ielikta cietumā. Pēc dažiem mēnešiem sekundanti tomēr nāk klajā ar patiesību, taču par vēlu. Marijai ir piemeties dilonis, un meitene ar visu bērniņu mirst. Tagad Marijas tēls vēlu vakaros ir redzēts virs muižas ēkas.

Savukārt barons tika apglabāts pils pagalmā, jo tāda bijusi viņa griba. Pirmā pasaules kara laikā krievu karavīri viņa kapavietu izdemolē un lielgabalu, kas stāv virs tās, aizved. Muižas iedzīvotāji barona mirstīgās atliekas pārapbedī kapos pie ģimenes. Kopš tā laika barons vairs nerod mieru.